❤️30.marts – 9 Imix❤️

Devītā diena 13 dienu laika vilnī.
Devītā diena ir dievišķums, sievietes virsotne. Apziņa, ka esam radīti pēc dieva ģīmja un līdzības. Apziņa, ka esam dievišķas būtnes un izpaužamies kā Dievs. Ka esam viens vesels ar Dievu, kā pirksts ar roku, kā roka ar ķermeni, kā ķermenis ar dvēseli, kā dvēsele ar dievu.
🧡Ja apzināmies, ka esam viens vesels ar Dievu, tad apzināmies, ka arī citi, visi citi uz šīs planētas, ir viens vesels ar Dievu. Tātad esam viens vesels viens ar otru, ar katru koku, zāles stiebriņu, debesīm uz zemi, ar sauli uz zvaigznēm.
😀Mēs esam viens vesels caur Dievišķo prizmu.
🧡Dziļi sirdī mēs esam viens vesels – viens vesels, liels organisms, kurš darbojās kā viens, ja noliekam malā savu ego un prāta pieņemtās programmas.
Imix enerģija tas ir pirmsākums un pirmavots – tas ir jauns sākums. Pirmsākums un pirmavots mums visiem arī ir viens. Tas ir kā zemes ūdenī – tie visi ir savstarpēji saistīti, kaut arī to uzreiz neredzam. Ūdens uz zemes ir tas, kas mūs visus savieno – savieno uz zemes visu, kas eksistē. Līdzīgi kā mūsu asinis mūsu kermeņos. Tās svieno vienā veselā katru šūnu, katru orgānu.
👍Es īsti nezinu – kas ir tautas gads un kad tas tieši sākas, vai šodien, vai rīt. Taču tas sākas kaut kad tagad. Man nav ne jausmas ko tas nozīmē, taču dziļi sevī es jūtu, ka sākas kaut kas jauns.
Šodien pamostoties spēju uz lietām paskatīties no jauna.
🙏Jau kādu nedēļu netirpa rokas un nesāpēja tai brīdī, kad modos, taču šorīt tās atkal tirpa un sāpēja. Prāts tūdaļ steidza analizēt – kas tad tam varētu būt cēlonis, kas jādara, lai tās nesāpētu, ko es vakar izdarīju savādāk kā iepriekšējās dienas. Taču jau pēc maza mirkļa manī ienāca tā informācija, kas priekš manis ir jauna.
💙Es atcerējos, ko man teica dažas dienas atpakaļ, ka dzīve mums iedod sāpes kā dāvanu. Jo sāpes palīdz būt šeit un tagad. Tad kad sāp, mēs nespējam domāt, ko darīsim rīt vai parīt, mēs nespējam fokusēties uz kaut ko citu. Tāpēc prāts, kuram patīk dzīvot pagātnē un nākotnē, steidz tās neitralizēt. Es neatzīstu pretsāpju līdzekļus gadiem, jo tiem ir ļoti destruktīva ietekme uz apziņu, to sajutu jau sen, kad pēc ilga laika nelietojot ibumetīnu iedzēru vienu tableti, un man sākās halucinācijas. Pretsāpju līdzekļi izmaina apziņu un neļauj mums redzēt realitāti, dzīvi tādu kāda tā ir.
🙏Vakar noklausījos vienu tādu ierakstu, kur cilvēks stāsta par ticību. Par ticību dzīvei. Ka dzīve vienmēr mums dod pašu labāko, ko tā spēj dot. Ka tam ir jānotic, jo ticība un bailes nav savienojamas. Kur ir ticība dzīvei, tur nav baiļu. Viņš teica, ka ir jāapstājas un jāpieņem savas sāpes un jāpārstāj ar tām cīnīties. Ir jāpieņem, ka tas ir labākais, ko šobrīd dzīve Tev spēj dot, lai Tu neturpinātu iznīcināt sevi, savu dvēseli.
💚Sāpes ir jāiemīl, jo tikai mīlestība spēj sāpes pa īstam izdziedināt un transformēt gaismā.
💚💚Sāpes patiesībā ir mājiens no dzīves, ka Tu ej nepareizā virzienā. Dzīve Tevi brīdina, ka tur, kur tu ej, tas nav Tavs ceļš vismaz šobrīd. Ka ir daudz svarīgākas lietas ko darīt. Ka ir jāieklausās savā dvēselē un jāiet pie tās ka ir jāatgriežas pie Dieva. Un es šodien sajutu, kā sāpes mani noliek atpakaļ uz ceļa. Ka sāpes padara traku manu prātu un tas ir gatavs cīnīties ar tām un vainot dzīvi par to, ka sāp. Vainot dzīvi un visus apkārtējos. Taču šodiena kaut kā iedeva to impulsu paskatīties uz visu savādāk, ne tā kā ierasts. Šodien dzīve palīdzēja ieņemt vērotāja lomu un vērot kā prāts trako, pieņemt to, ka viņš trako un iemīlēt savu prātu. Palīdzēja iemīlēt savas sāpes, jo tas ir vienīgais veids kā ar tām tikt galā. Palīdzēja ieskatīties sāpēm acīs un pateikt tām paldies. Pateikt paldies dzīvei un iemīlēt savu dzīvi. Jo dzīve mani patiešam mīl un dara visu, lai es neaizietu neceļos. Un tas notiek tieši tagad, kad vairs nav laika spēlēt prāta spēlītes. Kad atlicis tik maz laika, lai atgrieztos pie Dieva, vai ja vārds Dievs nerezonē, tad atgriezties pie sevis, atgriezties savā patiesajā būtībā.
💚💚💚Protams, ka tas viss šodien neizmainīsies, taču es sajutu kā tas ir, nostāties uz šī ceļa. Es neesmu tik pieredzējis, lai par šo visu stāstītu un Jūs mācītu. Taču bija sajūta, ka jāpadalās, jo tajā ir kaut kas tāds, kas izmainīja manu skatu uz dzīvi. Tas ir tikai pirmais solis no daudziem. Un interesanti, ka tiklīdz pieņemu šīs sāpes, man sāka sāpēt visas iekšas, zarnas, kuņģis, nieres mugura, arī galva. Visas sāpes uzreiz pieteicās, jo visas viņas grib manu beznosacījumu mīlestību. Tas ir tik interesanti un vienlaicīgi tas ir tāds pārbaudījums man un manam prātam.
❤️Taču es vairs nespēju paskatīties uz lietām pa vecam. Man ir apnicis cīnīties ar dzīvi, ar apstākļiem, kurus tā piespēlē. Es beidzot gribu dzīvot ar atvērtu sirdi un pieņemt visu, ko dzīve dod. Es gribu sajust sevi, nevis aizmukt no sevis. Es gribu izjust savu patieso būtību, nevis noslēpt to no sevis. Es to esmu darījis gadsimtiem ilgi un tagad man ir sajūta, ka pietiks. Ir laiks sākt dzīvot pa īstam. Ir laiks pieņemt savu dzīvi un iemīlēt.
🙏🙏🙏Es esmu ļoti pateicīgs dzīvei par to, ka viņa mani tik ļoti mīl un neļauj man pašam sevi iznīcināt tad, kad prāts grib vadīties pēc pasaules pieņemtajiem pieņēmumiem par to, kā tas viss ir. Es esmu pateicīgs šim pēdējam gadam no manas dzīves, jo tas mani ir vedis tieši uz šo mirkli, kad viss sāk manī strauji mainīties. Es redzu kā mainoties, mainās pasaule ap mani, kā mainās pati dzīve. Kā atveroties dzīvei, beidzot nāk pie manis visas tās tēmas, kuras esmu centies nostumt malā un ignorēt. Beidzot esmu gatavs tam iet cauri, iet uz gaismu, iet uz mīlestības piepildītu dzīvi. Es beidzot gribu dzīvot pa īstam.
❤️Lai patiess un mīlestības piepildīts jaunais tautas gads!💚
🙏Paldies ka uzklausījāt.
🙏No sirds pateicos un ceru, ka arī jums kaut kas no tā, ko savārstīju – noderēs.
Mīlestībā un pateicībā 🙏
Ansis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *