7.Marts – 12 Etznab

Divpadsmitā diena laika vilnī ir diena, kura izpaužas kā rezultāts, kā augstāka stabilitāte, iekšējs miers un pašpietiekamība. Stāvoklis, kuru varētu saukt “Es esmu”
Šodien šī diena izpaužas caur Dievišķo aspektu, kuru Maiji sauca par Etznab.
Tas ir objektivitātes spogulis, caur kuru šodien apkārtējā pasaulē varam redzēt savu atspulgu ar visām mūsu domu un apziņas programmu kroplībām un harmonijām.
Mēs šodien varam ieraudzīt to, cik objektīvi skatāmies uz lietām. Vai redzam ilūziju, vai tomēr realitāti. Kad tikko esam pamodušies no hipnotiskā miega, mums šķiet, ka patiesība bija tur, kur dzīvojām un mums kaut kāda ilūzija nāk virsū. Tad saprotam, ka esam ieraudzījuši jaunu, daudz patiesāku patiesību kādā no dzīves aspektiem un tēmām. Taču jau pēc ilgāka laika saprotam, ka dzīvojām 100% pat divkāršā vai trīskāršā ilūzijā. Ka nekas nav bijis patiesība no tā, ko miegā uztvērām kā patiesību. Ar laiku mēs saprotam, ka tas, ko ieraudzījām kā patiesību, kad pamodāmies no ilūzijas, arī nav patiesība – ka tā ir ilūzija, tikai nedaudz mazāka, nedaudz caurspīdīgāka par iepriekšējo slāni.
Tā Etznab slāni pa slānim kā ass ēveles asmenis ņem no mums nost ilūziju slāni pa slānim, kamēr patiesība sāk izgaismoties aizvien vairāk. Tas ir kā tīrīt vecas durvis, kuras sākumā bija baltas, tad notīrot slāni izrādās, ka tās bijušas zilas un arī dzeltenas, un zaļas un brūnas – un tā slāni pa slānim mēs ņemam nost veco aplupušo krāsu, kamēr tiekam līdz tīram skaistam dzīvam mūžsenam kokam, kurš tad izpauž tīru patiesību, kura slēpās zem paaudžu izvedotajām ilūzijām par katru lietu šajā pasaulē.
Mūsu senči redzēja patiesību un centās to ilgi apzināties. Pat vēl nesen mēs visi to apzinājāmies daudz labāk, kad apzinājāmies to, ka kā zeme un tauta esam okupēti. Taču tiklīdz mums iedeva ilūziju par brīvību, tā ļoti strauji sākās degradācija, nu mežonīgā ātrumā. Tik cik iepriekš zaudējām informāciju desmitgadē, tik tagad no mūsu dzīvēm dzešas viena gada laikā. Un tas caur to, ka ielaidām sevī ilūziju par to, ka esam brīvi. Patiesībā mūsu, pareizāk sakot, Latvijas cilvēku apziņa, ir okupētāka kā jebkad. Zemākais punkts ir sasniegts. Kad sasniedzam zemāko punktu, piemēram slīkstot, kad sasniedzam upes gultni, tad ir brīdis, kad visvieglāk ir atsperties un iznirt virspusē.
Savākt sevī un safokusēt visu savu gara spēku, izturību, enerģiju, modrumu, apziņu uz augšu uz izeju. Tikai bedrē un okeāna gultnē gaisma neiespīd. Bet ja kārtīgi atsperamies, tad spējam izlekt no šīs bedres un atkal nonākt gaismā, saiknē ar savu Ausgtāko Es un Dievišķo apziņu. Ir laiks saņemties drosmi. Un ieskaitīties patiesībai acīs.
Esam uzsākuši jaunu deviņu dienu ciklu un šodien ir pirmā diena, kuras enerģija Etznab uztīsies mūsu pieredzē, uztīsies tas, kas jānogriež, no kā jāatbrīvojās, lai atbrīvotos no vecā un nostiprinātos jaunā formā, jaunā daudz tīrākā un gaišakā kvalitāte.
Pirmās deviņas dienas trejdeviņu ciklā ir veltītas Mārai, otrās Laimai un trešās ir veltītas Dieviņam. Tā lēnām mūsu pieredze no Māras no Zemes līmeņa pāriet pie Laimas – tad tā uztin Laimas likto likteni un nonāk pie Dieviņa un aiziet debesīs 27tajā dienā. Šobrīd esam iekāpuši Laimas deviņu dienu ciklā, kad mēs varam mainīt savu likteni un izskatās, ka šajās deviņās dienās mainot sevi, mēs varam izmainīt likteni caur to, ka atbrīvojamies no ilūzijām, sistēmas radītām programmām, sociuma radītiem paterniem, no visa tā – kas nebalstās uz patiesību.
Deviņu dienu cikla viduspunktā, kas ir arī trejdeviņu dienu cikla viduspunkta 14.diena – ir tā diena, kad varam izmainīt savu likteni. Kā un ko darīt – tas jāsajūt, tas jāprasa Laimai, lai viņa ved un izskaidro to, kā mainīt to, kas ielkts liktenī.
Litens ir kā koks ar sazarojumu un ja kaut kas nav ielikts mūsu liktenī, tad ļoti gribot un ejot uz to caur attīrīšanos, mēs varam liktens kokā izdzīt jaunu dzinumu, kurš vedīs uz jauno izvēlēto pieredzi. Tā kā liktens nav akmenī iekalts un tas nav šaursliežu dzelzceļš. Ir variācijas un var radīt jaunus sazarojumus, ir tikai ļoti jāgrib un jāmāk paļauties, javadās pēc intuīcijas un jātransformē sevi uz to versiju, kura spēj piedzīvot to, ko vēlamies.
Pagājušajā trejdeviņu ciklā 14tā dienā mēs piedzīvojām notikumu, kurš lika aizsisties elpai, sastingt un pallēninājumā skatīties kā pretīm lido baļķvedēja piekabe pa kalniņu lejā, tieši virsū uz apledojuša grants ceļa starp vairākiem līkumiem. Sajūtas bija interesantas. Taču kaut kāds iekšējs spēks virzīja piekabi malā un prāts tai brīdī domāja un analizēja situāciju, kas būs ja būs. Un aina nebija laba, labākajā gadījumā bērni izdzīvotu, ja būtu sadursme. Taču izdzīvojām visi un viss bija labi. Bet caur šo notikumu kaut kas ļoti spēcīgi izmainījās liktens kokā. Notika kaut kāds pavērsiens. Kāds – es vēl neesmu aptvēris, bet ir sajūta, ka kaut kas ļoti izmainījās. Redzēs kas būs šajā 14tajā dienā. Taču šoreiz ir sajūta, ka šī diena jāvelta kādam rituālam, caur kuru tad pavērst likteni apzināti vēlamajā virzienā. Kas no tā sanāks – tad redzēs.
Lai Jums patiesības pilna un objektīvu redzējumu bagāta diena.
Ansis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *