28.Februāris! Šodien 5 Chuwen.


Chuwen ir Rietumu enerģija un tās simboli ir meistars vai āksts, dvīņi, mākslinieks, radītājs, pērtiķis, iekšējais bērns. Piektā diena parāda mūsu unikalitāi, mūsu individualitāti. Šodien atveras šī vilņa radošais potenciāls.
Šonakt ļoti dīvaini sapņi. Man ir tādi sapņi, kuri notiek vienā vietā, tā kā seriāli. Ir sapņi par skolu, kurā es atrodos. Man skola bija briesmīgākais, kas ar mani ir noticis. Tāpēc sapņos neko patīkamu tur neredzu. Cietums kā cietums ar visiem geto likumiem. Ir sapņi, kur ab dambis un visa tuvākā apkārtne ir kā promināde ar daudz maziem dizaina veikaliņiem, kafejnīcām un elitāriem ofisiem. Tāds bija šonakt atkal. Tāda sajūta, ka sapnī ir uzmodelēta viena vieta. Kā datorspēles telpa, kurā risinās dažādi notikumi.
Šoreiz šajā sapnī kā iepriekšējās reizes nepamet absolūtas kontroles sajūta. Es jūtu – ka mani vēro, katru manu kustību, zinu ka nevaru darīt neko lieku. Visi pārējie cilvēki izpaužas sapnī kā roboti, kuri veic kaut kādas savas ikdienas funkcijas. Man ir uzdevums iekļūt kaut kādā no ministrijām un izlabot kādu cilvēku sarakstu, nezinu kāpēc. Taču man ir sabiedrotie un mēs to cenšamies izdarīt. Taču mūsos nav ne spriedze, ne satraukuma. Mēs to visu uztveram kā tādu joku.
Beidzot sāku savilkt ar šīs dienas enerģiju. Chuwen visu uztver kā joku, kā jau iekšējais bērns. Sapnis ir kā spēle, kā datorspēle, kurā jāveic kāds uzdevums.
Bet nu tā pa lielam sapnis pilnīgs bezsakars. Viena lieta gan sapnī man likās nozīmīga. Sapratis to vēl neesmu, bet man tas likās svarīgi.
No Daugavas gultnes pacēlās kuģi viens pēc otra visi vienā un tajā pašā vietā. Pacēlās un aizpeldēja kaut kur. Tie izskatījās kā parasti kravas kuģi, bet bija sajūta, ka tas ir kaut kas nozīmīgs sistēmai. Īsti nesaprotu, kas tur notika, bet likās svarīgi.
Nu kā jau sapņos – viss ir diezgan liels bezsakars.
Taču pamostoties uzreiz cēlos un uzreiz manī modās pārdomas par to – vai daru to, kas man jādara, vai esmu tur, kur man jābūt. Un galvenās pārdomas par to – vai tas, ko es rakstu, man vispār jāraksta. Pirms laika apņēmos rakstīt angliski. Kaut kas man sanāk, kaut kas ne tik labi. Tā kā esmu pašā sākumā un bez lielām zināšanām angļu valodā, tas atņem ļoti daudz enerģijas. Smadzenes nav radušas domāt angliski un vēl rakstīt , ko nekad neemsu darījis.
Tad vēl rakstu latviski un tā paiet katrs rīts. Kas arī ir sistemātiska darbība, katru rītu darīt kaut ko vienu un to pašu. Nu labi, krāsni es arī kurinu katru rītu, bet tas nepaņem tik daudz enerģijas, cik dod. Taču ar rakstīšanu ir savādāk. Esmu to darījis jau gadiem un kad atsāku, bija interesanti līdz šodienai, kad pēkšņi no kaut kurienes šādas pārdomas. Pārdomas par to – vai es priekš sevis varu kā produktīvāk izmantot šo laiku un enerģiju. Es cenšos sajust – vai turpināt vai nē? Ja nē – tad ko darīt tā vietā, ja turpināt – tad kā? Ar tādam pārdomām esmu pamodies no tāda sapņa un tagad sēžu un domāju par to. Cenšos rakstīt, bet nesaprotu – ko!
Brīžiem pasaulē notiek tik daudz, ka gribās ar to dalīties un par to rakstīt, gribās dalīties ar informāciju, kura man ir pieejama un viņa ir daudz.
Brīžiem tas šķiet tik bezjēdzīgi, ka nesaprotu, priekš kam es to daru, jo reālu personīgu ieguvumu tajā nejūtu. Es pēc dabas esmu egoists, pilnīgis egoists un es nedaru neko, kas nenes man labumu. Pārsvarā cenšos darīt to, kas man interesē kā izpētes process un to, kas man nes kādu augstāku labumu. Taču šobrīd, tieši šodien, esmu iestrēdzis šajā tēmā.
Skatoties caur dienas enerģiju es saprotu, ka ar mani runā mana sirdsbalsa un grib kaut ko pateikt saistībā ar manu individualitāti un unikalitāti, jo tāda ir šodienas tēma. Mana sirdsbalss liek aizdomāties par to – kur es esmu, ko es daru un vai daru to, ko gribu un jūtu. Laiks rādīs…
Ja nerakstu vairs par dienas enerģijām, tad saprotiet līdz kam esmu nonācis 🙂
Tāda sajūta, ka šodien notiek kaut kāds restarts, bet caur tādu nepatīkamu sajūtu spektru, caur tādu bezcerības un nolemtības sajūtu. Viss šķiet diezgan bezjēdzīgs. Un es sēžu un rakstot analizēju, no kuriens tas nāk? Vai tas ir kārtējais sistēmas iedēstītais auglis manā apziņā ar moderno tehnoloģiju palīdzību? Vai tas ir mana prāta uzstādītā programma, pa kuru es eju, bet tā nekur neved, tāpēc nāk virsū bezcerība. Tāda sajūta, ka iekšējā dzirkstele ir noslāpusi un nav vairs degsmes iekšā.
Un jautājums ir tikai kapēc? Vai to kāds slāpē, vai es esmu nogājis ceļa posmu, kur priekšā ir krustceles un man ir jāizlemj – ko tālāk darīt? Vai to – ko līdz šim, vai tomēr skatīties ko jaunu.
Tādas manas šodienas šī rīta pārdomas. Pieļauju, ka kādam šodien ir līdzīgi un ir līdzīgas sajūtas, varbūt līdzīgi sapņi.
Pastāstiet, padalieties ar to, kā ir jums, tas varbūt palīdzēs man saprast sevi 🙂
Citādi ir sajūta, ka viss, uz ko esmu gājis, ir jānones līdz nullei un jāsāk kaut kas jauns un interesants.
Ansis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *