Jo brīvāks tu vēlies būt…

Un jo tu sevī esi pašpietiekamāks, patiesāks un aizvien labāk iepazītsi sevi – jo brīvāks tu esi!
Vērojot savu dzīvi un to, kā viss notiek, esmu novērojusi to, ka ja tu sper soli brīvības virzienā, tad tev jāsper arī šis solis pašam sevī, ka tu nostiprinies sevī! Jeb patiesībā tu sākotnēji sevī nostiprinies, iepazīsti sevi kaut kādā sevis izpausmē no jauna, tu tā kā atgūsti sevi, lai spertu šo soli turp, kur tev ir vairāk gaisa, plašāka apziņa un patiesi tu spēj ieelpot brīvību aizvien jaunā izpausmē un veidolā!
Uz šīs zemes mēs neviens neesam brīvs…. un jo vairāk atbrīvojies no tā, kas tevi ir sasaistījis jau no piedzimšanas brīža, jo vairāk aptver un ieraugi, cik patiesībā esam nebrīvi! Un spēj to ieraudzīt aizvien dziļāk, plašāk un šī nebrīve ir tik iesakņojusies visos procesos, visā, ko pasaule piedāvā, ka rodas jautājums – vai es vispār šeit uz zemes varu būt brīvs?!
Taču būtiskākais jau ir sākt kaut ar mazumiņu… soli pa solītim doties turp, kur tu jūties brīvs no visa, kas tevi nospiež. Un šajā visā, lai mēs taptu brīvi – ir būtiski ieraudzīt to, kur esam nebrīvi un ielikti rāmī! Kur darām sev pāri? Un sākt ar pašiem mazākajiem nieciņiem, kurus varam un spējam ietekmēt!

Sistēma mūs visus ir pieradinājusi pie kaut kā, kas ir norma, kas ir jau kā pieradums, ka citādāk nav iespējams. Taču būtiski ir ieraudzīt to, ka sistēma nekad nebūs orientēta uz cilvēku brīvību, bet gan uz kontroli, apspiešanu, mūsu patiesā potenciāla apslāpēšanu un varu pār mums! Un vienīgais ko darīt, ja ir vēlme lidot- ir atkabināties no sistēmas:)
Kā matrixā – izraut šos štepseļus, pie kuriem esam pieštepselēti, kā tādas lampiņas, kas ražo gaismu citiem, izņemot paši sev! Un šie štepseļi ir sabāzti visās tēmās, kas mūs skar…. un tie visi viens otru papildina un tiklīdz pieskaramies vienam, tā sakustas visi pārējie! Un interesanti ir tas, ka ja arī daudzus štepseļus jau esi izrāvis, ja sāc kustināt un gribi izraut vēl vienu, tad dažkārt šie izrautie nevilšus atkal tiek iesprausti un par sevi atgādina! Un katru reizi raujot tos ārā mēs tā kā izdarām atkal atkārtotu izvēli par visiem iepriekšējiem jau izrautajiem štepseļiem! Jo tas viss ir saistīts savā starpā un katra mūsu izvēle, nebarot vairs kaut ko, ko esam barojuši šajā sistēmā, pieskaras arī tam, ar ko jau līdz šim esam sevī tikuši galā!
Tamdēļ ir tik ļoti būtiski kļūt stabiliem sevī, iepazīt aizvien labāk sevi un tapt aizvien pašpietiekamākiem… jo ja mēs tādi nekļūstam, tad mūs rausta uz visām pusēm! Un tiklīdz mūsos iesēj kādu šaubu, rada nepārliecību, iedveš bailes – tā tas viss mūs sāk ēst kopā un mūsu enerģija jau plūst turp, kur ne jau mēs to paši gribam, bet kur kāds to grib!
Izraut štepseli ir viens, taču dzīvot pēc tam ar izrautu štepseli ir otrs…. jo šis izrautais štepselis, kurš mums ir izrauts, ļoti daudziem nav izrauts un ja mijiedarbojamies ar kādu, kuram tas nav izrauts – tad lai vai kā – mēs tiekam pārbaudīti uz to, vai patiesi esam to izrāvuši ar visām saknēm un tā pamatīgi!!:) ?
Pēdējā laikā esmu pamanījusi to, ka kamēr dzīvo savā vidē, mijiedarbojies ar savējiem, kuri iet līdzīgu ceļu, tikmēr esi stabils, esi neapgāžams un ļoti labi dzirdi sevi! Tikmēr ravē ārā vēl visus štepseļus, kas vēl ravējami… un kā nezāles met tik prom un ej uz priekšu! Taču nāk pārbaudījumi – cik stabils esi!? Vai patiesi esi izrāvis šīs nezāles!!? Un šie pārbaudījumi nāk caur mijiedarbību ar cilvēkiem, vietām un visu citu, kuri dzīvo vēl ar šiem štepseļiem vai uztur šos štepseļus dzīvus … un nav gatavi no tiem atbrīvoties nepakam! Jeb nav gatavi pārstāt spraust šos štepseļus caur procesiem, ko tie dara un veic.
Un patiesībā nav fokuss uz tiem, kas dzīvo ar štepseļiem vai kas vēljoprojām dara visu, izmantojot šos štepseļus! Bet gan šajā visā fokuss ir uz to – kas notiek mūsos, kad mēs mijiedarbojamies! Ja mēs sākam sevi aizstāvēt, sajūtam sevī nepārliecību jeb šaubas, tad aidā… tad patiesībā mūs grib atkal dabūt atpakaļ, lai mēs atkal barojam to, no kā ejam prom!:) tad ir vēlreiz sevī pārliecināti jāizdara izvēle un jāizravē vēl visi tie sīkumiņi, kas vēl nav pamanīti, kur šīs šaubas un nepārliecība ir radusies! Tā burtiski ir kā cīņa starp gaismu un tumsu! Kad tu ar savu iekšejo gaismu tā staro, ka tas, kas tev ir apkārt, nevis piepilda un tevi noslāpē, bet gan atkāpjas, jo tavā gaismā nespēj uzturēties! Tas ir palikt sev pašam , lai vai kas! Dzirdēt savas domas – lai vai kas! Iet savu ceļu un spert pārliecinātus soļus – lai vai ko kāds saka! Būt sev un nepazaudēt sevi!
Kā piemēram: ja ejam prom no labi apmaksāta darba, tad izdarot izvēli pilnīgi visi, kas strādā algotu darbu pie kāda, teiks, ka tā nav pareizā izvēle, ka tā nav iespējams dzīvot, ka tas ir trakākais ko varēji darīt utt. Caur to iedvešot šaubas par to, ko esam izlēmuši! Un tikai tad, kad mēs patiesi būsim tikuši galā ar šo lietu, kad mūsos pilnīgi viss būs pārliecināts un nešaubīgi ies savu ceļu – tikai tad šis viss par un ap algotu darbu pie kāda mūs vairs vispār neķers! Tas neiedvesīs nedz šaubas, nedz bailes, nedz ko citu! Jo informatīvā plānā būs nomainījusies informācija un mūs neskars vairs tas, ko kāds cits par to domā, jo mēs zināsim sevi un to, kurp ejam! Un mēs būsim šajā visā nostabilizējušies! Mēs būsim pilnībā sevī ienesuši gaismu, kura staros!
Vai otrs piemērs: ja mēs izlemjam, ka bērni būs mājmācībā, tad pilnīgi viss vilks atpakaļ uz ierasto – uz to, kas sistēmai ir izdevīgs. Un kamēr vien mēs nenoliksim šo visu par 100procentiem iespējamu un reālu- tikmēr visi teiks ko citu, lai vien mūs parautu aiz ūsām un iedvestu šaubas!
Šie ir tikai kā piemēri, taču tas notiek ar visu, kur ejam prom no tā, kas ir sistēmai ierasts, un ejam savu individuālo ceļu! Kas ir uniklāls un atbilstošs tikai mums! Kas ir mūsu Dvēseles ceļš!
Un ja to esam izlēmuši darīt, tad ar padomiem var palīdzet tikai mūsu Eņģeļi un Augstākais Es, jo neviens cits mums pilnīgi neko nevarēs ieteikt! Tad tas ir ceļš kopā ar Dievu, kad klausāmies tikai savās sajūtās, un nevienā citā, jo neviens jau nezina, ko un kā darīt. Pārsvarā visi iet sistēmas piedāvāto … nevis sajūt un iet savu ceļu! Reti kurais atlauj vispār sev sajust, atļauj sev būt un ir patiess pret sevi, jo to visu nomāc sistēmas ķepa pār visu! Tad kā kāds, kurš kalpo sistēmai – var ko mums ieteikt???? Ko sistēmas kalps var mums, kas grib būt brīvi, ieteikt!? Neviens neko nevar ieteikt un palīdzēt, izņemot mūsu Eņģeļus un Augstāko Es. Un tiklīdz mēs sākam kādā ieklausīties, sākam domāt par to, ko mums kāds cenšas pateikt, sākam par to domāt – tā mēs jau esam pieslēgti atpakaļ šim astoņkājim, kurš caur dažadiem tēliem spēlē savu lomu!
Vienīgais kas atliek, ir paļauties uz sevi, iet savu ceļu un neklausīties nevienā, jo tikai tā mēs dzirdam to, ko jūtam un tveram Debesu dotos impulsus! Jo neviens nekad nezinās neko par mums uz priekšu …. Dievs mums iedos tikai vienu soli, kas šobrīd ir sperams! Jo arī mēs paši šo nākotni nedrīkstam zināt. Jo ja to zināsim mēs, tad arī ragainais to zinās un tas vairs nenotiks!
Tamdēļ ejot uz brīvību mums jātop pašpietiekamiem… tādiem, kuriem ir labi ar sevi, lai vai kas! Lai vai brūk pasaule un apkārt ir pilnīgs haoss, mēs esam stabili, jo mēs klausāmies tikai savā Dvēselē un Garā! Mēs komunicējam vertikāli, nevis horizontāli! Un tas mūs var vest pa mūsu Dvēseles ceļu! Taču tiklīdz mēs uzķeramies uz āķa, ka kāds var mums pateikt kaut ko, kas mums var palīdzēt – tā esam paši iedevuši mazo pirkstiņu velnam! Neviens mums neko nevar palīdzēt un iedot! Neviens. Pilnīgi neviens… tikai Eņģeļi, Augstākais Es un Dvēsele ir mūsu pavadoņi mūsu ceļā!
Ar sveicienu no Saulainās Kurzemes:)
Aiga