Pasaciņa

Šodien gribu pastāstīt Jums pasaciņu…

Pasaciņu par visu notiekošo un to, līdz kam esmu nonācis caur pēdējām sarunām ar cilvēkiem. 

Reiz sen senos laikos, pirms aptuveni pieciem miljardiem gadu, savācās grupiņa ar Dvēselēm, kuras gribēja radīt planētu Zeme. Tās ilgi ģenerēja enerģiju, lai rastos aizvien blīvāka enerģijas forma. Sākumā tas bija kā gāzveida mākonis un ar laiku tas palika aizvien blīvāks un blīvāks. Līdz radās mums taustāma enerģija vai tas, ko mēs saucam par matēriju. Daudzas Dvēseles iemiesojās šajā formā. Daudzas dvēseles pēc tam iemiesojās kalnos, lejās, pļavās mežos, upēs, ezeros un okeānos. Daudzas no šīm Dvēselēm vēljoprojām ir uz zemes iemiesojušās kā cilvēki. Taču Dvēsele ir katram pauguram, upītei, dīķītim un par katram kokam un dzīvniekam. Tās visas ir tādas pašas Dvēseles kā mūsu, tikai varbūt citā attīstības līmenī. 
Kad uz Zemes parādījās pirmie cilvēki, tie bija ļoti primitīvi, jo viņu uzdevums bija apgūt primitīvas funkcijas. Izdzīvot. Tā bija attīstība pirmās čakras līmenī. Attīstījāmies ēst, dzert, vairoties un izdzīvot dažādos apstākļos. Mēs bijām kā tādi plēsoņas – brutāli, primitīvi un mežonīgi. Tas bija laiks, kad cilvēks iemācījās medīt un ganīt dinozaurus, kuri bija tādi paši mājdzīvnieki kā mums tagad vistas, aitas un govis. Tā dzīvojāmies daudzus miljonus gadu, līdz sasniedzām uz zemes otro līmeni.
Otrās čakras attīstības līmeni. Kad visa attīstība notika emocionālā līmenī. Uz zemes atceļoja lemūri, kuri krustojās ar plēsoņām un veidojās jauna civilizācija, kuri uztvēra visu caur emocijām. Pasaule kļuva skaista un krāsaina, taču tā kā visi visu uztvēra caur emocijām un radīja caur emocijām, tad nenotika nekāda attīstība, jo visiem viss bija labi. Nebija ne dzinulis, ne motivācija attistīties. Un tad spēlītē iesaistījās ļoti aukstasinīgas, loti inteliģentas būtnes, kurām nebija nekādu emociju – tīrs auksts intelekts, iespeējams pat tas pats mākslīgais intelekts. Jo mērķis bija radīt cilvēku rasi, kura ir tendēta uz attīstību, kurai ir ambīcijas un tā spēj racionāli domāt. Lai radītu tehnoloģijas, būvētu mājas un mijiedarbotos ar matēriju vēl intensīvāk. Taču tas viss nesa līdzi spēju manipulēt. Teikt vieniem, ka tie ir labāki par otriem un otrādi. Sākās trešais līmenis – prāta attīstības līmenis. Mentālais vai trešās čakras attīstības līmenis, kurš ilgst jau miljoniem gadu. 
Šajā laikā cilvēki ar tumsas palīdzību saģenerēja ļoti daudz tumsu. Visa alkatība, varas kāre, vara pār citiem, manipulācija un pārējās nesmukās dziņas ir kā blakusefekts domāšanai. Un cilvēks ar to inficējās pa smago. Ir pagājuši atkal daudzi miljoni gadu! Mēs visi esam izdzīvojuši praktiski visus attīstības scenārijus šajā mentālajā pasaulē un beidzot mēs ģenerējam to, ka gribās iet tālāk. Daudzi vēljoprojām spēlē spēlītes ar manipulēšanu un citu paspiešanu zem sevis. Bet nāk jauns laikmets, jauns laiks, kad mēs sākam mācīties dzīvot caur sirdi, caur sirds čakru. Un ja es nekļūdos, tad šī gada 21.decembrī mēs pārkāpsim šo slieksni kopā ar ieiešanu ūdensvīra laikmetā.

Jau līdz šim pēdējos gadus varēju just uz sevis, ka prāta versijas un prāta attīstības scenāriji nedarbojās un domāju, ka no šī gada 21.decembra prāta shēmas nedarbosies. Tās, protams, varēs realizēt caur milzīgu pretestību un ar milzīgu enerģijas patēriņu. Bet dabiskie procesi notiks caur sirds čakru, caur sirdi, caur mīlestību pret sevi galvenokārt. Lai sajustu, kas ir tas, kas notiks un kam jānotiek, ir vienmēr jāuzdod sev jautājums:
Vai tas ir tas, ko es ar sirdi gribu, vai šo darot es vairoju mīlestību sev un pret sevi?
Vai caur šo procesu es sevi mīlu?
Un kas ir tas, ko es mīlu?
Protams – šajās dienās jādomā daudz par materiālām vērtībām, taču bez sirds atbalsta tām nebūs nekāda vērtība. Mēs visi gribam tikt ārā no šī prāta radītā cietuma, kurā brīvprātīgi esam nonākuši. Mēs gribam tikt ārā no šī cietuma un nonākt laikmetā, kad visu vada sirds. Un ja pieņemam, ka uz zemes dzīvo 8 miljardi cilvēku, tad tieši tik daudz ir scenāriju, kā mēs varam tikt šiem notikumiem cauri un nonākt sev vēlamajā pasaulē. Neviens nevarēs ieiet caur svešām durvīm un īstās durvis mēs varam tikai sajust. Tās nevar ne izrēķināt, ne aprēķināt, tās nevar izzīlēt, tās nevar izshēmot. Tās var tikai sajust. Tāpēc vienīgais ceļš šobrīd ir sirds ceļš. Protams – ja ejam uz brīvību! Ja gribās totalitārismu, tad var sekot kariņam, bilam un sorosam. Tagad ir daudz kam sekot un ir tāda sajūta, ka notiek Dvēseļu medības. Katrs grib aizvest pa savu taciņu. Daudzi to dara apzināti vilinot Dvēseles savās lamatās. Daudzi to dara neapzināti, kad sajutuši savu ceļu viņi domā, ka tā ir vienīgā izeja no šejienes un cenšās sasaukt visus aiz sevis. Bet šie manuprāt ir tādi laiki, kad mums jāapzinās sava unikalitāte un idividualitāte, un jāsaprot tas, ka katram unikālajam indivīdam ir uniklās un individuāls liktenis, kuru katrs pats caur katru darbību un domu esam nobruģējuši un turpinām bruģēt. Nav vienotas shēmas, tās vairs nestrādā. Tāpēc sistēma nav vairs vajadzīga, jo visu sajūtam ar sirdi. Sistēma saka tā ir labi un tā nav. Bet tas tā var būt dažiem indivīdiem, bet ne visiem. Visam vienmēr jābūt līdzvarā. Un mēs, lai arī izskatās, ka dzīvojam identiskas dzīves, esam unikāli. Mēs vienu darbu darot, katrs nodomāsim ko citu, pieredzēsim ko citu un rezultātā sanāks kas cits. Mums katram ir unikāla Dvēsele. Viena vienīgā šajā kosmosā, līdz ar to mums atškirās pilnīgi viss. Protams, ir kādi momenti, kas pārklājas, kur mūsu dzīves ceļi un apziņas lauki iet paralēli. Taču tas ir maziņš mirklis šajā dzīvē, kad ejam roku rokā ar kādu un vēl mazāks mirklis Dvēseles dzīvē, kura ilgst miljardiem gadu. Priekš miljarda gadu desmit vai piecdesmit gadi kopdzīves ar kādu ir tikai mirklis un tas ir ļoti šaurs aspektiņš, kurš šajā laika nogrieznī pārklājās. Mēs esam tik unikāli kā smilšu graudi, kuri pa gabalu visi izskatās vienādi. Taču iedziļinoties mēs ieraugām, ka ne tikai esam atškirīgi, bet pat īsti līdzības nevar atrast. 
Sistēma visu sistematizē, taisa normas, līmeņus un šablonus pēc kuriem mērīt. Tas ir kā zelta zivtiņas un dzeguzes spēju lidot mērīt ar vienu mērauklu. Atceros, ka gadus desmit atpakaļ noskatījos vienu video par vakcīnām. Tur viena slāvu tautības sieviete stāstīja par to, ka vakcīna var nostrādāt tikai tad, ja tā tiek izgatavota katram unikāla. Jo mēs katrs esam pilnīgi atškirīgi un katram proporcijas vajag pilnīgi atškirīgas, lai tā nostrādātu. Tas tāpat kā kravas mašīnā un vieglajā auto mēģināt ielādēt vienādu kravas apjomu, teiksim izvilkt vidējo kravnesību un iekrāmet kraviniekā teiksim 2,5 tonnas smilšu un ierāmēt tās arī wv pasat. Turklāt, lai atklātu īsto sastāvu medikamentiem, ar tiem eksperimentē 20 gadu. Taču vakcīnas izstrāde aizņem tikai 2 gadus. Un būs tā, ka meža vecim ielādēs tādu pašu dozu kā alerģiskam zīdainim, vai vecam sirmgalvim.
Bet nu tas tā… ja jau aizsāku par šo visu. Tad manas personīgās domas ir tādas, ka šie sātanisti, okultisti un arī paši citplanētieši un intelekti ir reāli sadomājušies. Viņi nespēj mūs visus ne kontrolēt, ne vadīt. Vadās tikai tie, kuri ir brīvprātīgi to atļāvuši. Tā kā mans skatījums ir tāds, ka nevienam neko nenodarīs pret viņa gribu. Jautājums vairāk par to – kam mēs ticēsim un ko pieņemsim par savu gribu. Un ar to šobrīd pilnīgi visi cenšas manipulēt un spekulēt. Ja tas neatņem mums gribu, tad veicina to, ka domājam par to, ko negribam vai nespējam domāt par to, ko gribam.
Šobrīd ir svarīgi censties sajust to, ko gribās pašam sev. Sajust savu sirdi un sajust savu ceļu, kuru jāiet. Patiesībā tam, ko kāds runā, nav nekāda nozīme. Līdz ar to nav arī jēga runāt, jo katram pašam sākotnēji ir jārūpējas par sevi, par ģimeni un tad daudz jāsapņo un jāpiepilda ar enerģiju savi sapņi, lai manifestētos tas, uz ko mēs katrs kā indivīds ejam. Nav nekādas nozīmes tam, kas notiek pasaulē, jo fokusam jābūt uz sevi. Nav jādomā par to – kādus plānus kaļ plānprātīgi, iedomīgi, uzpūtīgi miljardieri, kuri iedomājušies, ka kontrolēs pasauli. Vēl jo vairāk tad, kad shēmošana un manipulēšana vairs nestrādā. 
Es uzskatu, ka nav jāiet protestēt, nav jāiespringst par tautu, par cilvēci. Tas, kuram lemts – tas kurš pats sev uzģenerējis, tie izdzīvos un šajos laikos pat diezgan labi dzīvos. Tie, kas uzģenerējuši diktatūru – tie tur arī nonāks. Nav viena ceļa, ir 8 miljardi ceļu un katram savs, katram savādāks un šie apstākļi mums jau liek mainīties, liek veidot jaunus neironu ceļus, rada jaunus ieradumus. Viss notiek un mainās. Galvenais – pieņemt to, ka mūžīgas ir tikai pārmaiņas. 
Un kas tad pasaulē tāds ir noticis. Nekas – ne īsti vīruss ir bijis, ne īsti esam ierobežoti vairāk kā agrāk! Agrāk dedzināja uz sārta, nošāva par nepakļaušanos. Tas viss vienkārši kļuvis redzams. Mēs jau sen neesam brīvi, jau vismaz pāris simtu tukstošgades. Mēs nebijām brīvi nevienā atlantīdā un ne pēc tam, ne pirms tam. Mēs visi esam bijuši nozombēti tūkstošiem gadu un tikai tagad sākam mosties. Pirms 100 gadiem pamodušies cilvēki nebija vairāk kā daži simti uz zemes. Tagad pamodušies ir aptuveni viens miljards. Cilvēki mostas un viss paliek daudz labāk kā bijis līdz šim. Neviens karš nebūtu bijis, ja cilvēks nebūtu nozombēts. 
Es pats esmu būvējis piramīdas un obeliskus cilvēku zombēšanai vienā no atlantīdām. Tad piramīdas un obeliski bija katrā ciemā, lai cilvēkiem būtu iluzora laimes sajūta, eiforija un viņi darītu to, ko viņiem saka. Cilvēki daudzus gadu tūkstošus ir bijuši bez brīvās gribas un nozombēti. Un tikai tagad mēs to sākam redzēt. Mēs sākam redzēt cik ļoti mēs esam nozombēti. Reti kurš no mums redz patiesību vairāk ka melns aiz naga. Un no vairuma cilvēku liela daļa neredz vispār neko. Pat 0.0001% no patiesības.
Viss ir tīri meli, nekādas patiesības. 
Patiesība beidzot sāk izgaismoties, tāpēc sākam redzēt, ka it kā mums grib atņemt brīvību, kura nav bijusi. Tas tāds iluzionistu šovs ar striķu lellēm, kuras rada ilūziju.

Es uzskatu tā:
Ja katrs pats ģenerēsim to, ko gribam!
Mierīgi dzīvosim savu dzīvi!
Nelīdīsim citu cilvēku dzīvēs!

Tad viss notiks tik dabiski, cik vien tas iespējams. 


Mēdiji mūs biedē ar vīrusu, ezotēriķi vai alternatīvie radikāļi ar garīgi slimu pensionāru bariņu, kuri brokastīs dzer bērnu asinis, lai saglabātu jaunību. Tas viss visu laiku ir noticis mūsu acu priekšā, bet tikai tagad to sākam redzēt. Vienīgais, kas mūs šobrīd var ietekmēt – ir bailes. Bet ja saprotam, ka pensionāri ir garīgi slimi un kosmiskie likumi neatbalsta viņu darbības, tik cik paši iedodam viņiem atļauju darboties. Ja saprotam, ka mākslīgi radīto vīrusu sen jau visi esam izslimojuši, tad no kā vēl baidīties. 
Ir jāsāk ģenerēt, jo tas ir mūsu eksāmens. Lielais Dievs ir pagājis maliņā, lai mēs kā Dieva bērni beidzot paši saviem spēkiem sākam radīt to, ko vēlamies. Mums kā tīņiem ir palicis 18 un vēcāki mūs met ārā no mājām, lai paši kaļam savu laimi. To ko uzkalsim, to piedzīvosim. Šobrīd vienīgais, kur Dievu varam atrast, ir savā sirdī. Dieva šajā pasaulē nav, tas ir tikai mūsos, katrā no mums. Un caur citiem pie Dieva nevaram nokļūt, jo citu sirdīs ielīst nevaram. Tikai ar savu sirdi varam savienoties un caur to tad arī radīt gaismu savā sirdī. Mēs visi nepārtraukti radām un ģenerējam un tā ir tikai mūsu izvēle – ko ģenerēsim??? Vai to, ko saka mēdijos? Vai alternatīvajos mēdijos? Vai tomēr ieklausīsimies savā sirdī un iesim savu vienīgo unikālo ceļu. Tikai caur katru no mums Dievs var ienākt šajā pasaulē un tieši tik daudz, cik katrs ielaidīsim. Tāpēc tas, kas ar mums notiks, ir atkarīgs tikai no mums un kas notiks ar citiem tautiešiem vai kaimiņiem, ir atkarīgs tikai no viņiem. Kā citādi ieiet sirds attīstības laikmetā, ka tikai caur sirdi.


Lai mums visiem izdodās tas, ko gribam uzģenerēt.

Ansis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *